Latvijas zinātnes finansēšanas modelis ir absolūti nepiemērots tam, lai atbalstītu valsts ekonomiku, jo zinātnisko projektu finansēšana notiek konkursa kārtībā, šādu viedokli pauda Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ivars Kalviņš.
Viņš skaidroja, ka daļa, ko zinātniskās institūcijas saņem kā bāzes finansējumu, lai eksistētu, nespēj nosegt zinātnieku atalgojumu.
"Atalgojums pienākas tikai tad, ja viņš ir vinnējis kādu projektu un tajā viņam paredzēts darbs. Tikko tas beidzas, viņš ir bez darba," teica Kalviņš, piebilstot, ka tā pēdējā laikā uz ārzemēm devušies 15% zinātnieku.
LZA prezidents norādīja, ka faktiski pastāv sistēma, ka institūcijās strādā zinātnieki, kuri ir iesaistīti kādos konkrētos projektos, un ja kāds uzņēmējs izsaka piedāvājumu sadarboties, piemēram, kāda produkta radīšanā, tad zinātnieks to nespēj darīt, jo ir aizņemts ar savu jau esošo projektu.
"Ja zinātnieks, piemēram, Latvijas Zinātnes padomes finansētajos projektos neizpildīs noteiktos rādītājus, viņam šī nauda būs jāatmaksā. Tāpēc zinātnieks ir spiests atteikt uzņēmējam. Viņš lūdz gaidīt citreiz pusotru gadu, citreiz trīs gadus," atzīmēja Kalviņš.
Vienlaikus viņš skaidroja, ka ir pienācis laiks apzināties, ka būtiskākais zinātnē ir radīt izgudrojumus. "Ja zinātne tiek vērtēta pēc publikācijām, tad zinātnieki strādā, lai rakstītu publikācijas. Rezultātā 2018.gadā izdoti 2057 skaisti raksti un radīti tikai 12 izgudrojumi," teica Kalviņš.
Viņaprāt, ja gribam sasniegt Nacionālajā attīstības plānā noteiktos rādītājus, kuros teikts, ka vismaz 50% zinātnieku jāstrādā industrijai, tad jāapzinās, ka būtiskākais zinātnē ir izgudrot. Taču tad nākot ierobežojums, proti, ja zinātnieks par savu sadarbību ar industriju nopelnīs vairāk nekā 40% no sava apgrozījuma, viņš nesaņems vairs nekādu valsts atbalstu. Un zinātnieki negrib palikt bez tā.
Viņš atzīmēja, ka LZA uzdevums ir skaidrot, stāstīt un ar piemēriem parādīt, kā jārīkojas, lai situācija mainītos par labu, taču, viņaprāt, pastāv "hroniska nevēlēšanās ieklausīties zinātniekos".