Tuvākajā laikā mājokļu jomā valstij vēl ir daudz darāmā, šonedēļ konferences "Mājokļu pieejamība ģimenēm ar bērniem" atklāšanā pauda tiesībsargs Juris Jansons.
Savu teikto viņš pamatoja ar to, ka patlaban liela daļa mājsaimniecību ir pārāk turīgas, lai saņemtu pašvaldību mājokli vai dzīvokļa pabalstu, bet vienlaikus to ienākumi nav pietiekami, lai varētu saņemt hipotekāro kredītu.
Tiesībsargs uzsvēra, ka valstij ir jānodrošina pietiekams pašvaldību dzīvojamo telpu daudzums, lai uzlabotu mājokļu pieejamību ģimenēm ar zemiem ienākumiem, jānodrošina, ka nepieciešamā palīdzība mazāk aizsargātām personu kategorijām tiek sniegta savlaicīgi, jāizstrādā arī vienota pieeja un minimālās prasības, kā arī jāpilnveido tiesiskais regulējums.
"Savukārt es kā tiesībsargs, pildot savus pienākumus, apņemos turpināt veicināt to, lai tiktu ievērotas iedzīvotāju tiesības uz mājokli," sacīja Jansons.
Tiesībsargs norādīja, ka viņam ir liels gods atklāt konferenci, kas veltīta tik nozīmīgam jautājumam kā tiesībām uz mājokli un mājokļa pieejamībai. Viņš uzsvēra, ka mājoklim ir ļoti liela nozīmē cilvēku dzīvē, jo to var uzskatīt par vienu no cilvēku pamatojumiem dzīvē. Tam ir cieša saikne ar personas fiziskās un psihiskās veselības stāvokli, drošību, cieņu un attīstību. To esot atzinušas arī vairākas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas, nostiprinot cilvēka tiesības uz mājokli cilvēktiesību dokumentos.
Jansons atgādināja, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ekonomisko un sociālo kultūras tiesību komiteja, sniedzot skaidrojumu par tiesībām uz atbilstošu mājokli, norādīja, ka šīs tiesības nedrīkst tulkot sašaurināti, uzskatot, ka tas ir "tikai jumts virs galvas". Tiesības uz mājokli nozīmē tiesības dzīvot drošībā, mierā un cieņā, viņš piebilda.
Kā atzīmēja Jansons, tiesības uz minimālo standartu veido septiņi pamatelementi: personām ir jābūt garantētai tiesiskai aizsardzībai pret piespiedu izlikšanu, mājoklim ir jābūt pieejamam dzīvošanai ar pieeju pakalpojumiem un infrastruktūrai, bet mājokļa izdevumiem jābūt samērīgiem ar ienākumiem. Valsts pienākums esot sniegt atbalstu personām, kuras ienākumu dēļ nespēj sev nodrošināt mājokli. Mājoklim esot jābūt pieejamam dažādām mazaizsargātām personu grupām.
"Šo personu īpašās vajadzības jāparedz gan valsts normatīvajos aktos, gan mājokļu politikā. Mājoklim ir jāatrodas vietā, kas nodrošina pieeju darba vietai, veselības aprūpei, skolām, bērnu iestādēm, kā arī mājokļu politikai ir jāatspoguļo savdabība un kultūras tradīciju daudzveidība," sacīja tiesībsargs.
Viņš norādīja, ka Latvija kopš neatkarības atjaunošanas atzinusi sev par juridiski saistošiem virkni starptautisku cilvēktiesību dokumentu, kas nosaka tiesības uz atbilstošu mājokli. Latvija pievienojās arī pārskatītai Eiropas sociālajai hartai, kurā noteiktas tiesības uz pienācīgu mājokli. Tomēr saskaņā ar izdarītajām atrunām daži tās punkti - par bezpajumtnieku problēmas atrisināšanu un mājokļu cenu pieejamību - neesot saistoši Latvijai.
Jansons atzīmēja, ka Latvijas Satversmē nav skaidri noteiktas tiesības uz mājokli, tomēr valsts garantijas šo tiesību nodrošināšanā izriet no vairākiem citiem tās pantiem, tiesības uz mājokli arī tiek ietvertas vairākos citos tiesību aktos. Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka ikviena bērna tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina viņa pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte, kā arī bērnam ir jābūt nodrošinātai patstāvīgai dzīvesvietai.
"Tātad atbilstošs mājoklis ir viens no nosacījumiem uz bērnu attīstību nodrošināšanai. Diemžēl neviens normatīvais akts nenosaka nedz minimālās dzīvojamās platības prasības, nedz mājokļa labiekārtojuma līmeni. Daudzas mājsaimniecības joprojām dzīvo pārapdzīvotos dzīvokļos un mājokļos ar zemu labiekārtotības līmeni. Valstij ir pienākums sniegt palīdzību ģimenei bērnu tiesību nodrošināšanā, ja tās bērnam nevar nodrošināt viņa likumiskie pārstāvji," atzina Jansons.
Kā pauda tiesībsargs, nav noslēpums, ka Latvijā nepietiekamais ienākumu līmenis aizskar personu tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni un daudzi cilvēki nav spējīgi ar saviem ienākumiem apmierināt savas pamatvajadzības - sagādāt iztiku, pienācīgi rūpēties par veselību, segt maksājumus par dzīvokli. Šiem cilvēkiem ir sarežģīti patstāvīgi nodrošināt arī savu mājokli. Vislielākajam nabadzības riskam ir pakļautas tieši ģimenes ar bērniem, it īpaši daudzbērnu ģimenes un ģimenes, kurās ir tikai viens vecāks, cilvēki ar invaliditāti, kā arī gados vecāki iedzīvotāji.
Tiesībsargs atgādināja, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikts, ka pašvaldību pienākums ir palīdzēt ģimenei, it īpaši daudzbērnu ģimenei, kā arī sniegt atbalstu trūcīgām ģimenēm, dzīvokļa meklējumos. Viens no pašvaldības palīdzības veidiem ir pašvaldības dzīvojamās telpas izīrēšana, kuru galvenokārt var saņemt krīzes situācijā nonākošās maznodrošinātās un sociāli mazaizsargātas personas, piemēram, maznodrošinātas ģimenes ar bērniem.