Latvijā, izmantojot Eiropas Savienības fondu atbalstu, pēdējos gados būtiski modernizēta siltumapgāde, tomēr reģionos siltumenerģijas tarifi joprojām būtiski atšķiras un daudzviet ir augstāki nekā Rīgā, revīzijā secinājusi Valsts kontrole.
Valsts kontrole norāda, ka Latvijā nomainītas neefektīvas padomju laika katlumājas, rekonstruēti siltumtīkli un daudzviet dabasgāze aizvietota ar biomasas kurināmo, palielinot atjaunīgo energoresursu īpatsvaru un samazinot oglekļa dioksīda emisijas. Tomēr īpaši mazāk apdzīvotās vietās ar nelielu patērētāju skaitu joprojām darbojas novecojušas un ekonomiski grūti uzturamas siltumapgādes sistēmas.
Kopējais siltumtīklu garums Latvijā ir aptuveni 2000 kilometru, tostarp 800 kilometru Rīgā. Pērn Latvijā saražotas 7,216 miljoni megavatstundu siltumenerģijas, no tām 44% jeb 3,153 miljoni megavatstundu - Rīgas siltumapgādē.
Šā gada martā siltumenerģijas tarifi Latvijā bija no 56 eiro par megavatstundu Jumpravā līdz 145 eiro par megavatstundu Penču ciemā, bet Rīgā tarifs bija 83 eiro par megavatstundu.
Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš uzsver, ka ne visas centralizētās siltumapgādes sistēmas ir ilgtermiņā uzturamas.
"Mazās un vāji noslogotās sistēmās izmaksas uz vienu patērētāju ir augstas. To uzturēšana un modernizācija nākotnē var kļūt finansiāli neizdevīga un novest pie iedzīvotājiem nesamaksājamiem tarifiem, ja netiks savlaicīgi lemts par alternatīviem risinājumiem," norāda Āboliņš.
Viņš uzsver, ka Klimata un enerģētikas ministrijai jānodrošina mērķēta un datos balstīta siltumenerģētikas attīstības politika.
Lai gan aptuveni 70% centralizētās siltumapgādes siltumenerģijas Latvijā ražo no biomasas, tas ne vienmēr nozīmē zemākus tarifus. Valsts kontrole secinājusi, ka siltumenerģijas cenu reģionos būtiski ietekmē kurināmā veids, darbaspēka izmaksas, katlu vecums un patērētāju skaits.
Revīzijas izlasē iekļautajās pašvaldībās visaugstākie tarifi ir siltumam, kas ražots no dabasgāzes vai malkas. Ja siltumenerģiju ražo no dabasgāzes, kurināmā izmaksas veido 83% līdz 91% no tarifa, savukārt malkas katlumājās darbaspēka izmaksas sasniedz 47% līdz 51% no tarifa.
Šādas tehnoloģijas joprojām ir plaši izplatītas. Revīzijas izlasē iekļautajās pašvaldībās ir 102 malkas katli ar vidējo vecumu 16 gadi un 61 gāzes katls ar vidējo vecumu 17 gadi.
Valsts kontrole arī norāda, ka Latvijā joprojām darbojas centralizētās siltumapgādes sistēmas ar vairāk nekā 20 gadus veciem apkures katliem, kuru nomaiņai nākotnē var nebūt pieejams Eiropas Savienības fondu atbalsts. Atsevišķos gadījumos ieguldījumi modernizācijā veikti bez ES finansējuma un nepietiekami izvērtējot ietekmi uz tarifu. Piemēram, 2025. gada oktobrī siltumenerģijas tarifs Ventspils novada Stiklu ciemā sasniedza 167,53 eiro par megavatstundu, bet Užavā - 171,25 eiro par megavatstundu.
Dažas pašvaldības piemēro vienotu tarifu, apvienojot pilsētas un apkārtējo ciematu siltumapgādes sistēmas vienā tarifu zonā. Piemēram, Tukuma novadā vienots tarifs tiek piemērots Tukumā, Džūkstē, Sēmē, Slampē, Tumē, Vienībā un Pūrē, bet Bauskas novadā vienotu tarifu piemēro no 2025. gada decembra.
Valsts kontroles ieskatā šāda pieeja ļauj izlīdzināt izmaksu svārstības starp dažāda mēroga sistēmām un nodrošināt stabilāku tarifu, tomēr tai ir arī ierobežojumi. Pašvaldībās, kur nav lielas pilsētas vai pietiekama patēriņa blīvuma, šādas iespējas nav. Turklāt vienotais tarifs var maskēt atsevišķu katlumāju neefektivitāti un mazināt motivāciju savlaicīgi lemt par problemātisku sistēmu pārstrukturēšanu.
Valsts kontrole secinājusi, ka Latvijā trūkst mērķtiecīgas siltumapgādes attīstības politikas. Tas apgrūtina investīciju plānošanu un palielina ilgtermiņa riskus siltumapgādes sistēmu efektivitātei, īpaši situācijā, kad turpmāk pieejamais ES fondu atbalsts būtiski samazināsies un katrs lēmums arvien vairāk ietekmēs tarifus.
Analizējot valsts un Rīgas plānošanas dokumentus, revīzijā konstatēts, ka Rīgas siltumapgādes attīstības mērķis būtiski palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru nesaskan ar Latvijas plānošanas dokumentos noteikto AS "Latvenergo" TEC ražotņu lomu elektroapgādes stabilitātes nodrošināšanā.
Valsts kontrole arī norāda, ka siltumtīklu zudumu samazināšanas mērķis līdz 10% apkures sezonā ir optimistisks. Latvijā vidējais siltumtīklu zudumu rādītājs ir 12%, bet Latgalē - 15%. Vienlaikus tikai aptuveni 15% tīklu ir renovēti ar ES fondu atbalstu.
Revīzijā īpaša uzmanība pievērsta arī atlikumsiltuma izmantošanai. Atlikumsiltums ir siltums, kas kā blakusprodukts rodas rūpnieciskajos procesos, elektrostacijās vai pakalpojumu sektorā un bez centralizētās siltumapgādes vai aukstumapgādes sistēmas tiktu neizmantots izvadīts gaisā vai ūdenī.
Valsts kontrole secinājusi, ka Latvijā atlikumsiltuma izmantošanu kavē neskaidra definīcija, vienotu cenu noteikšanas vadlīniju trūkums un normatīvā nenoteiktība. Pašlaik datu centru, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu un ražošanas procesā radušos atlikumsiltumu nav iespējams skaidri integrēt siltumenerģijas tarifos, jo nav noteikts, kā novērtēt šāda siltuma cenu un kurai pusei jāsedz integrācijas izmaksas.
Valsts kontroles ieskatā šāda nenoteiktība rada papildu riskus investoriem un kavē mērķtiecīgu atlikumsiltuma iesaisti centralizētajā siltumapgādē, īpaši Rīgā, kur vienlaikus plānota strauja pāreja uz atjaunīgajiem energoresursiem.
Ieviešot Valsts kontroles ieteikumus, Klimata un enerģētikas ministrijai vadlīnijās pašvaldībām būs jānosaka skaidri kritēriji siltumapgādes sistēmu attīstībai, lai pašvaldības varētu pieņemt izsvērtus lēmumus par esošo sistēmu modernizāciju, neradot būtisku tarifu pieauguma risku.
Tāpat paredzēts noteikt vienotu atlikumsiltuma definīciju, lai mazinātu nozares nenoteiktību un veicinātu atlikumsiltuma integrāciju siltumapgādē. Ieteikumu ieviešanas termiņš ir 2030. gads.