Kad pandēmijas laikā slēdzās robežas un mājas kļuva par vienīgo drošo vietu, daudzi latvieši devās uz bēniņiem — nevis pēc maskām vai konservu krājumiem, bet pēc sen aizmirstas Dendy vai Sega konsoles. Šis process Dainim, retro spēļu veikala Retrogames.lv īpašniekam, pārauga par misiju: dot otru dzīvi salauztām retro spēlēm un konsolēm, un ar laiku — par pilna laika nodarbi.
"Covid laikā nopirku salauztu PlayStation 1, kuru nācās pašam saremontēt," stāsta Dainis, kurš šodien ar Retrogames.lv Latvijā popularizē seno spēļu kultūru profesionālā līmenī. "Ar laiku iepatikās doma, ka var iegādāties tieši bojātas video spēles un tās restaurēt — dodot tām otro dzīvi, nevis ļaujot vienkārši pazust." Hobijs pārtapa par misiju, jo Latvijas retro gaming vēsture ir īpaša un pretrunīga — 90. gados pie mums nonāca galvenokārt lētas Ķīnas izcelsmes konsoles vai Nintendo klonu ierīces.
Dendy un Zhiliton — Latvijas retro paaudzes simboli
Lielākā daļa 90. gadu bērnu Latvijā spēlēja nevis oriģinālu Nintendo Famicom, bet gan tā neoficiālu klonu — leģendāro Dendy konsoli. Vēl viena pazīstama ierīce bija Zhiliton, kuru daudzi atceras pēc raksturīgajiem dzeltenajiem kārtridžiem — arī tas bija NES arhitektūras klons, ko dažādās versijās ražoja Ķīnas un Taivānas rūpnīcas. Abas ierīces tika meistarīgi "uzlauztas", lai spēlētu pirātiskas spēļu kolekcijas — tas bija realitātes fons, ar kādu Latvijas spēlētāju paaudze pirmo reizi iepazina videospēles.
Kāpēc mēs vispār atgriežamies pie retro spēlēm?
Pēc Daiņa domām, atbilde slēpjas vairākos slāņos. Pirmkārt — nostaļģija. "80., 90. un 2000. gadu sākuma spēles atgriež bezrūpības sajūtu — laiku, kad lielākās rūpes bija spēles līmeņa iziešana ar draugiem." Otrkārt — pats spēļu dizains. Retro spēles ievēro principu "viegli iemācīties, grūti apgūt pilnībā" — tās nesāk ar garām apmācībām vai sarežģītām izvēlnēm, bet ļauj spēlēt uzreiz.
Nozīmīga loma ir arī fiziskajai pieredzei — kasetnēm, diskiem, krāsainajām instrukciju grāmatiņām un pašam konsoles ieslēgšanas rituālam, ko digitālā spēle nekad nespēs atkārtot. Un visbeidzot — nogurums no mūsdienu spēļu industrijas. Mikromaksājumi, bezgalīgie atjauninājumi un "spēles kā pakalpojums" modelis daudzus atgrūž. "Retro spēle ir pabeigts produkts no pirmās sekundes," uzsver Dainis.
Kāpēc tieši Covid-19 kļuva par pagrieziena punktu?
Pandēmija radīja vairākus apstākļus, kas retro gaming pārvērta no niša hobija par plašu kustību. Neziņa un stress lika cilvēkiem intuitīvi meklēt emocionālu patvērumu — pazīstamas bērnības spēles sniedza stabilitāti un kontrolējamu vidi, ko ārpasaulē tolaik atrast bija grūti.
Mājsēdes laiks deva iespēju sakārtot skapjus un bēniņus — un daudzi atrada savas vecās konsoles vai beidzot nopirka to, ko bērnībā vecāki nevarēja atļauties. Paralēli auga arī kolekcionēšanas bums: pieprasījums pēc fiziskām, taustāmām mantām strauji palielinājās, un retro spēļu cenas tirgū vairākkārt pieauga, pārvēršot hobiju arī par investīciju formu.
Nozīmīga bija arī kopienas veidošanās tiešsaistē — laikā, kad klātienes tikšanās bija ierobežotas, cilvēki pulcējās Twitch, YouTube un Discord platformās, lai kopā skatītos speedrun'us, atmiņu apskatus un dalītos pieredzē ar citiem entuziastiem.
Misija turpinās
Šodien Daiņa un Retrogames.lv mērķis ir plašāks par personīgo kolekciju — tā ir vēlme sistemātiski attīstīt retro gaming kultūru Latvijā, atgādinot par valsts savdabīgo spēļu vēsturi un dodot otru dzīvi ierīcēm, kas citkārt nonāktu atkritumos. Katra saremontēta konsole, viņaprāt, ir ne tikai tehnisks izaicinājums, bet arī veids, kā saglabāt kolektīvo atmiņu par to, kā Latvijas bērni pirmo reizi iepazina video spēļu pasauli.
