Latvijā pieaug saslimstība ar tularēmiju - šogad infekcijas slimība apstiprināta 17 cilvēkiem, un visi saslimušie ārstējušies slimnīcā, aģentūru LETA informēja Slimību profilakses un kontroles centrā (SPKC).

Tularēmija ir akūta bakteriāla dabas perēkļu infekcijas slimība. Tās rezervuārs ir vairāki dzīvnieki, tostarp grauzēji - strupastes, ūdensžurkas, ondatras un bebri -, kā arī zaķi un dažādi posmkāji, piemēram, ērces, odi un dunduri, skaidro SPKC.

Pērn Latvijā tika reģistrēti 11 tularēmijas gadījumi, galvenokārt vasaras nogalē un rudenī. Saslimstības pieaugums tika novērots jau 2025. gada otrajā pusē. Salīdzinoši desmit gados no 2015. līdz 2024. gadam Latvijā kopumā tika reģistrēti septiņi tularēmijas gadījumi.

No šogad saslimušajiem 12 jeb 71% ir vīrieši, bet piecas jeb 29% - sievietes. Septiņi saslimušie ir vecumā no 45 līdz 64 gadiem, seši ir vismaz 65 gadus veci, savukārt četri saslimušie ir vecumā no 25 līdz 44 gadiem.

Visvairāk tularēmijas gadījumu reģistrēts Zemgalē un Rīgas reģionā - attiecīgi seši un pieci gadījumi. Latgalē reģistrēti trīs, Vidzemē divi, bet Kurzemē viens saslimšanas gadījums, norāda SPKC.

Epidemioloģiskās izmeklēšanas rezultāti liecina, ka lielākajā daļā gadījumu inficēšanās bijusi saistīta ar uzturēšanos dabā, tostarp saskari ar grauzēju izdalījumiem piesārņotu vidi, kukaiņu kodumiem un piesārņotu putekļu ieelpošanu.

Cilvēks ar tularēmiju visbiežāk inficējas, baktērijai organismā iekļūstot caur bojātu ādu vai gļotādu. Inficēšanās iespējama pēc ērces piesūkšanās, oda vai dundura koduma, saskaroties ar inficētiem dzīvniekiem vai to izdalījumiem piesārņotu vidi, kā arī lietojot piesārņotu ūdeni vai pārtiku. Iespējams inficēties arī respiratorā ceļā, ieelpojot putekļus, kas satur tularēmijas izraisītājus. Slimība no cilvēka uz cilvēku neizplatās.

Inficētu dzīvnieku izdalījumi var piesārņot apkārtējo vidi, tostarp ūdeni, augsni, graudaugus un sienu. Tularēmijas izraisītājs vidē spēj saglabāt dzīvotspēju ilgstoši. Arī pēc izžūšanas tas var saglabāties putekļos un turpināt radīt inficēšanās risku.

Tularēmija ir klīniski smaga infekcijas slimība. Atbilstošas ārstēšanas gadījumā tās letalitāte ir aptuveni 2%, savukārt bez ārstēšanas tā var sasniegt 5-15%.

Tularēmijas inkubācijas periods parasti ilgst trīs līdz piecas dienas, tomēr tas var atšķirties atkarībā no inficēšanās ceļa un organismā nonākušā baktēriju daudzuma. Slimība bieži sākas pēkšņi ar drudzi, drebuļiem, nespēku, galvassāpēm un muskuļu sāpēm. Saslimušajam var rasties arī ādas čūla, palielināti un sāpīgi limfmezgli, kakla sāpes, acu iekaisums, klepus vai pneimonija.

Lai mazinātu inficēšanās risku, SPKC aicina, uzturoties dabā, lietot kukaiņu atbaidīšanas līdzekļus un valkāt rokas un kājas nosedzošu apģērbu. Pēc atgriešanās jāpārbauda, vai pašam, bērniem un mājdzīvniekiem nav piesūkušās ērces.

Nevajadzētu dzert neapstrādātu ūdeni no upēm, ezeriem, avotiem vai nedrošām akām. Dzeršanai, ēdiena gatavošanai un zobu tīrīšanai jāizmanto drošs, vārīts vai fasēts ūdens. Pārtika un ūdens avoti jāsargā no grauzēju piekļūšanas, kā arī nedrīkst lietot pārtiku, kas varētu būt piesārņota ar grauzēju izdalījumiem.

SPKC aicina izvairīties no saskares ar grauzēju potenciāli piesārņotu ūdeni, augsni un priekšmetiem, ja āda ir bojāta. Skrambas, nobrāzumi un griezumi savlaicīgi jāapstrādā un jāaizsargā ar pārsēju, īpaši pirms darba vidē, kur iespējama saskare ar augsni, ūdeni vai dzīvniekiem.

Pēc uzturēšanās dabā, darba dārzā vai mežā un saskares ar dzīvniekiem rūpīgi jānomazgā rokas ar ūdeni un ziepēm. Nedrīkst pieskarties slimiem vai mirušiem savvaļas dzīvniekiem. Ja saskare ar savvaļas dzīvnieku vai medījumu ir nepieciešama, jālieto ūdensnecaurlaidīgi cimdi un pēc tam rūpīgi jānomazgā rokas. Medījuma gaļa ir rūpīgi termiski jāapstrādā.

Zemes rakšanas, šķūņu, pagrabu un citu putekļainu telpu tīrīšanas laikā jāizvairās no putekļu sacelšanas. Nepieciešamības gadījumā virsmas pirms tīrīšanas jāsamitrina.

Pirms zāles pļaušanas SPKC iesaka pārbaudīt teritoriju un nepļaut pāri slimam vai mirušam dzīvniekam, jo tādējādi gaisā var nonākt ar tularēmijas izraisītāju piesārņoti putekļi vai aerosols. Strādājot vidē, kas potenciāli piesārņota ar grauzēju izdalījumiem, jālieto ūdensnecaurlaidīgi cimdi, bet vietās, kur iespējama putekļu veidošanās, - FFP2 vai FFP3 respiratori. Tāpat nepieciešams regulāri sakopt teritoriju, pļaut zāli, savākt un izvest atkritumus, nepieļaujot grauzējiem piemērotu slēptuvju un barības avotu veidošanos.

Par neparasti lielā skaitā atrastiem mirušiem zaķiem, grauzējiem vai citiem savvaļas dzīvniekiem jāinformē Pārtikas un veterinārais dienests. Bez individuālajiem aizsardzības līdzekļiem šiem dzīvniekiem pieskarties nedrīkst.

Īpaša piesardzība jāievēro medniekiem, savvaļas dzīvnieku apsaimniekotājiem, kā arī pārgājienu un kempingošanas dalībniekiem, jo viņi ir pakļauti paaugstinātam riskam inficēties ar tularēmiju.

SPKC norāda, ka šo piesardzības pasākumu ievērošana var palīdzēt mazināt risku inficēties arī ar citām dzīvnieku pārnēsātām infekcijas slimībām, piemēram, leptospirozi un Q drudzi.