Var rasties situācijas, kad no trešajām valstīm piesaistītiem darbiniekiem par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu maksā vairāk nekā vietējiem darbiniekiem, aģentūrai LETA sacīja darba devēju organizācijās, komentējot atalgojuma atšķirības.

LETA jau vēstīja, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) aicina izstrādāt tiesiski skaidru mehānismu, lai vietējo darbinieku atalgojums par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu būtu līdzvērtīgs tam, ko saņem no trešajām valstīm piesaistīti darbinieki.

Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK) norāda, ka vietējo darbinieku atalgojumu nevajadzētu sasaistīt ar īpašo atalgojuma slieksni, ko valsts noteikusi trešo valstu darbaspēka piesaistei. LDDK ir par algu pieaugumu Latvijā, taču šis slieksnis nav konkrētā darba algas standarts, bet viens no ārvalstu darbaspēka piesaistes nosacījumiem.

Sabiedriskā aptauja Ko jūs sagaidāt no jaunievēlētās 15. Saeimas? Balsot

Par šo jautājumu pēc LBAS iniciatīvas diskutēts 17. septembrī Darba lietu trīspusējās sadarbības apakšpadomes sēdē, kur arī Labklājības ministrijas pārstāvji skaidroja, ka atšķirīga darba samaksa, kas veidojas trešās valsts pilsoņa nodarbināšanai noteiktā atalgojuma sliekšņa dēļ, pati par sevi nav uzskatāma par diskrimināciju, minēja LDDK.

Vienlaikus LDDK atzīmēja, ka vietējā darbaspēka prioritāte ir iestrādāta darba tirgus testā. Pirms darba devējs vispār var saņemt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) atzinumu un turpināt trešās valsts pilsoņa piesaisti, vakance jāpublicē NVA un vakanču portālā. Darba devējam jāsadarbojas ar NVA vietējo pretendentu atlasē, jāizvērtē piedāvātie kandidāti un jāpamato to noraidīšana. Tātad vakance ar tajā norādīto atalgojumu vispirms ir pieejama vietējiem darba meklētājiem. Arī vietējam darbiniekam, kurš līdz šim par līdzīgu darbu, iespējams, saņēmis mazāk, ir iespēja uz to pieteikties un saņemt vakancē piedāvāto atalgojumu. Tikai tad, ja piemērotu kandidātu vietējā darba tirgū neatrod, darba devējs var turpināt trešās valsts pilsoņa piesaisti.

LDDK uzsvēra, ka situācijas, kad no trešajām valstīm piesaistītiem darbiniekiem par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu maksā vairāk nekā vietējiem darbiniekiem, var veidoties, taču tās nevajadzētu automātiski vērtēt kā nevienlīdzīgu attieksmi pret vietējiem darbiniekiem. Uzņēmumā strādājošo atalgojums parasti ir veidojies ilgākā laikā, savukārt, ja darba devējs patlaban nevar atrast nepieciešamo darbinieku un vēlas to piesaistīt no trešās valsts, jaunajai vakancei jāatbilst valsts noteiktajam atalgojuma slieksnim. Turklāt šī vakance ar piedāvāto atalgojumu vispirms ir publiski pieejama vietējiem darba meklētājiem. Tāpēc nevar runāt par situāciju, kurā darba devējs vienu un to pašu vakanci apzināti piedāvātu vietējam darbiniekam par zemāku, bet ārvalstniekam par augstāku samaksu.

Darba devēji drīzāk saskata citu problēmu - daudzās nozarēs trūkst nepieciešamo cilvēku. To apliecina LDDK biedru aptauja lauksaimniecības nozarē, kur absolūtais vairākums norāda uz darbaspēka trūkumu sezonas darbos. Lielākā daļa atzīst, ka pašreizējais atalgojuma slieksnis apgrūtina trešo valstu darbaspēka piesaisti. Tādēļ šādas atalgojuma atšķirības drīzāk jāskata kopā ar situāciju darba tirgū un valsts noteiktajiem darbaspēka piesaistes nosacījumiem, nevis jāsecina, ka darba devējs vietējo darbinieku novērtē zemāk, minēja LDDK.

Organizācijā pauda, ka darba tirgus patlaban pats rada ļoti spēcīgu konkurenci par darbiniekiem un līdz ar to arī spiedienu uz algu pieaugumu. Reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā augusta beigās bija 4,6%, savukārt vidējā bruto darba samaksa gada laikā pieaugusi par 4,3%. Turklāt darbaspēka pieejamība tuvākajos gados kļūs vēl sarežģītāka. Ekonomikas ministrija prognozē, ka līdz 2030. gadam iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā no 15 līdz 64 gadiem samazināsies vēl par aptuveni 67 000 jeb 5,7%.

Darba devējam, kurš nevar atrast darbinieku, patlaban ir jāceļ atalgojums un jākonkurē par cilvēkiem. Savukārt ārvalstnieku piesaistei noteiktais slieksnis ir darba tirgus aizsardzības instruments ar citu mērķi, atzīmēja LDDK.

Tāpat LDDK norādīja, ka demogrāfija šo problēmu neatrisinās. Vairāk nekā puse no vakancēm, kas Latvijā veidosies līdz 2030. gadam, pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm būs saistītas ar nepieciešamību aizvietot cilvēkus, kuri darba tirgu atstāj. Tāpēc Latvijas interesēs ir vienlaikus veicināt algu pieaugumu un nodrošināt uzņēmumiem reālu iespēju piesaistīt trūkstošo darbaspēku. Ja regulējums darbaspēka piesaisti vēl vairāk mākslīgi sadārdzina vai ierobežo, uzņēmumam kļūst grūtāk augt, investēt un radīt labāk apmaksātas darbavietas.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Politikas daļas direktors Krišs Zvirbulis pauda, ka padziļinātas diskusijas LTRK biedru vidū par LBAS publiski pausto viedokli nav bijušas. Tomēr viņš norādīja, ka nevienlīdzība pastāv, jo ilgstoši ir bijusi regulatīva iejaukšanās.

Zvirbulis uzsvēra, ka atalgojumam ir jābūt ekonomiski pamatotam, tomēr esošais regulējums ir daļa no līdz šim īstenotās imigrācijas politikas. Katra individuālā darba vieta privātajā sektorā nav atrauta no ekonomikas pamatprincipiem, proti, vienā amata vietā tiek radīts konkrēts apjoms ar pievienoto vērtību.

Līdzšinējās diskusijās ar LTRK biedriem secināms, ka uzņēmumi primāri aizvien cenšas izmantot vietējo darba tirgu, jo tas ir krietni ātrāk un arī ekonomiski izdevīgāk, taču ne vienmēr tas ir iespējams. Trešo valstu darbaspēks rada uzņēmumiem papildu finanšu un administratīvās izmaksas, NVA saskaņošanas procesa, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) procedūru un gaidīšanas laika slogu, papildus tam vēl jau minētā prasība maksāt nozarē vidējo atalgojumu, kas ne vienmēr ir ekonomiski pamatota, viņš minēja.

Jau ziņots, ka jautājums par atšķirīgajiem atalgojuma nosacījumiem pēc LBAS iniciatīvas izskatīts Darba lietu trīspusējās sadarbības apakšpadomes sēdē. LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns uzsver, ka vietējam darbiniekam par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu nedrīkst maksāt mazāk tikai tādēļ, ka ārvalstnieka nodarbināšanai normatīvajos aktos noteikts augstāks atalgojuma slieksnis.

Spēkā esošais regulējums paredz, ka, piešķirot ārvalstniekam tiesības uz nodarbinātību, viņam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmērs parasti ir saistīts ar attiecīgās nozares vidējo bruto darba samaksu vai nozares ģenerālvienošanās noteikto minimālo algu. Vietējiem darbiniekiem šāds īpašs atalgojuma slieksnis netiek piemērots. Tādējādi var rasties situācijas, kad vienā uzņēmumā salīdzināmu darbu veicošs vietējais darbinieks saņem būtiski mazāku algu nekā no trešās valsts piesaistīts darbinieks.